Halela Dosmuhamedova 140. gadadiena
Көру саны:283
Halels Dosmuhamedovs ir viens no tiem, kurš atstāja īpašu zīmi Kazahstānas pedagoģijā un izglītībā. Noteicis sadzīves pedagoģijas teorētiskos pamatus, Dosmukhamedovs ieguldīja daudz darba šajā jomā. Tas, ka viņa raksti vēl nav pētīti, ir saistīts ar viņa neatkarīgiem politiskajiem uzskatiem, idejām, kuras viņš apliecināja, reiz izvēloties ceļā.
Lielākā daļa viņa darbu pazuda bez vēsts represiju un vajāšanu gados. Otra daļa, kas iegūta no putekļainiem arhīviem un grāmatu krātuvēm, tikai tagad tiek ienesta sistēmā, to analizē un apstrādā pētnieki, un tā ir pamats Dosmuhamedova radošā mantojuma izpētei, viņa vietai un lomai pedagoģijas zinātnes un izglītības attīstībā.
Taču viņš ne mirkli neaizmirsa arī par savu ārsta pienākumu. Viņš ļoti mīlēja bērnus un vienmēr bija iesaistīts viņu ārstēšanā, pat trimdas gados strādāja par bērnu ārstu skolā. Institūtā viņš nodarbojās ar bērnu audzināšanu, organizēja pedoloģijas katedru, vēlāk saņēma pedoloģijas profesora nosaukumu. Izvirzot priekšplānā tautas veselību, Dosmuhamedovs, pildot savu pienākumu, smagi un auglīgi strādāja šajā jomā.
Viņš strādāja Kazahstānas Izglītības institūtā, kas tajos gados atradās Taškentā. Institūts bija stabils kultūras un izglītības centrs, un tā kā kultūras centra lomu diez vai varēja pārvērtēt. Darba gadi Taškentā (1920-1929) Dosmuhamedovam kļuva par visauglīgākajiem radošuma ziņā, jo tieši šajā periodā tika uzrakstīta un publicēta lielākā daļa viņa darbu. Šeit man radās iespēja sistematizēt savas Pēterburgas Universitātē iegūtās zināšanas, vispārināt un papildināt savu ilggadējo darba pieredzi. Dosmukhamedovs daudz darīja, lai zinātnes un izglītības jomā atstātu cienīgu mantojumu nākamajiem pēctečiem.
Viņš aktīvi piedalījās jaunas nacionālās skolas sistēmas izveidē un kazahu terminoloģijas attīstībā. Halels Dosmuhamedovs izmantoja savu pedagoģiskā darba pieredzi, gatavojot mācību grāmatas skolām un, kā to autors, kļuva plaši pazīstams. Tika publicēti tādi viņa darbi kā "Nedzīvā daba", "Zooloģijas mācību grāmatas" (1922), "Sinharmonisms kazahu valodā" (1923), "Skolēnu higiēna" (1925) un zooloģijas mācību grāmatas trešā daļa (1926). Šīs grāmatas pamatoti ieņem īpašu vietu krievu mācību grāmatu vēsturē.
Papildus mācību grāmatām viņš aktīvi nodarbojās ar tulkojumiem. Viņš tulkojis un izdevis J. Vāgnera grāmatas “Stāsti par to, kā darbojas mūsu ķermenis”, “Stāsti par to, kā augi dzīvo, kārtojas”. Halels Dosmuhamedovs savu auglīgo pedagoģisko pieredzi turpināja 1929. gadā jaunatvērtajā Kazahstānas Pedagoģiskajā institūtā.
Atrodoties 20. gadsimta 20.–30. gadu kultūras un izglītības notikumu biezumā, kas bija īpaši nozīmīgi kazahu garīgās dzīves vēsturē, Halels Dosmuhamedovs, daloties savos novērojumos, bieži teica: “Ja mēs vēlamies būt kulturāli, mums ir jādodas ceļā, izvēloties pareizo ceļu un uzkrājot pietiekami daudz pārtikas. Kas neburkšķ un uz ratiem apdzen zaķi, tam jāatstāj apmelošana, skaudība, tenkas: viņš tā teica, otrs tā. Strigunokam nevajadzētu konkurēt ar tulparu, viņš nevar viņu panākt. Jāatceras teiciens: “Ayaz bi, zini savu spēku; skudra, nenomaldies no sava ceļa. Bez lieka trokšņa un kņadas jāiegūst zināšanas, mērķtiecīgi jāiet uz iecerēto.
Šos izcilas personības, piemēram, Halela Dosmuhamedova vārdus var saukt it kā par programmatiskiem: atstāt visas nesaskaņas, apvienojoties vienota mērķa - nacionālās kultūras - sasniegšanai.
Dosmuhamedovs pārstāvēja aktīvāko inteliģences daļu, kas piedalījās republikas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, un šajā jomā viņš ieguva lielu slavu un popularitāti. Pamatojot nacionālās psiholoģijas nozīmi jaunās paaudzes veidošanā, viņš nāk klajā ar vairākiem priekšlikumiem izglītības darba reformai. Viņa nopelni etnopedagoģijas un etnopsiholoģijas attīstībā ir nenoliedzami un ļoti interesē pētniekus. Viņš bija pirmais, kurš izstrādāja nacionālā rakstura iezīmju zinātniskos un teorētiskos pamatus.
Šie viņa uzskati par etnopedagoģijas un etnopsiholoģijas jautājumiem ir atspoguļoti folkloras darbos, jo Dosmuhamedovs nacionālās pedagoģijas un psiholoģijas pirmsākumi galvenokārt saskatīja tautas mākslu.
Piemēram, savos rakstos viņš rakstīja, ka daudzas nacionālā rakstura iezīmes ir izteiktas aity mākslā. Un šajā sakarā mutvārdu tautas māksla ir izglītības avots, jo tā ir garīgo dārgumu krātuve, vesela garīguma zinātne.
Viņš sacīja, ka etniskās grupas pastāvēšana, tās tālākā attīstība ir tieši saistīta ar valodu, īpaši ar bērnu valodas prasmi. 20. gadsimta sākumā Halels Dosmuhamedovs ierosināja valodu attīstīt no apakšas, saistot to ar tautas garīgo dzīvi, saskatot tajā dzimtās valodas mūžīgās atjaunošanas, tās nemirstības izpausmi.
Dosmukhamedovs papildus savai galvenajai specialitātei - medicīnai, labi pārzināja anatomijas, fizioloģijas, zooloģijas un botānikas problēmas. Zinātnieks lielu uzmanību pievērsa terminoloģijai, norādot uz terminu īpašo nozīmi zinātnē. Viņa dažādajos darbos ir daudz īpašu viņa radītu vārdu.
Apbrīnojama ir viņa etnopedagoģijas un etnopsiholoģijas jomas noteikumu un secinājumu aktualitāte par dzimtās valodas vietu tautas dzīvē. "Ja degvīns, nikotīns, slimības iznīcina ķermeni, tad svešvārdi, kas tiek piespiedu kārtā ieviesti ikdienas dzīvē, iznīcina valodu." "Valoda ir tautas dvēsele." "Tautu, kas nezina valodu, nevar saukt par tautu." "Zināšanas tiek iegūtas ar valodas palīdzību." "Tauta, kas ir zaudējusi valodu, zaudēs arī pati sevi." "Bagāta valoda izglītotā tautā." "Tās tautas valoda, kas tiecas pēc kultūras, ir bagātināta."